Staburags un saulesmeitiņa

Gar Staburagu lidoja
Reiz garām Saules meitiņa
Tam aplika rociņu zeltspožo
Un karsti, karsti skūpstīja to

No simtgadu skumjām viņš pamodās
Caur asarām līksmi iemirdzējās
Pār pelēko vaigu, kas neprata smiet
Tai netikās ilgi skūpstus liet

Ar vilnīšiem dejojot, tā aizbēga
Un skumjās Staburags tad satumsa
Viņš vaigu ar miglu apklāja
Un asarās lēni sabruka

Ooo

Un asarās lēni sabruka
Un asarās lēni sabruka