Staburags

Pār latvju zemi mēness gaismu klāj
Tur mazam zēnam miega sapnis nāk
Redz viņš, ko savā mūžā redzējis nav nekad
Augstu pār debess zilgmi Staburaga klintis stāv
Staburaga klintis stāv

Par vēlu zēns piedzimis, nav vairs tā
Pat plašās upes dzelmē, nav nekā
Bet tomēr sapnī avots gar liepām smieklus nes
Lāses pār akmens pieri rit un mūžam nepārstāj
Rit un mūžam nepārstāj

Dzimst mūžam bērni dzīvos, neredzēs
Un savas zemes sirdi nedzirdēs
Tik varbūt reizēm kādam sapnī tiks dāvāts prieks
Ieraudzīt mazu brīdi to, kas mūžam zudis dzelmē
To, kas mūžam zudis mums

Mirst putni, nomirst zvēri, ļaudis mirst
Tā vienmēr bijis, būs, ka visi mirst
Tomēr, līdz dzīvi esam nedrīkstam ļaut, ka kāds
Zēnu tik sapnī laistu Staburaga kāpnēs kāpt
Staburaga kāpnēs kāpt

Par vēlu rādīt dūres garām laiks
Šī rēta mūsu dvēs’lē neaizaugs
Pieaugs par vīriem zēni sapņus kas šodien redz
Pajautās mums – kur bijāt?
Ko tad viņiem teiksim mēs?
Ko tad viņiem teiksim mēs?