Sniegavīrs

Jau aukstais marta vējš kļūst lēnām siltāks, logos sitās
Un leduspuķes vairs no rītiem nepriecē
Tik pagalmā vēl sniegavīrs
Viņš dzīvo kaut kā eksistē
Kaut noskaņojums redzu viņam sliktāks
Viņš nesaprašana, kas notiek
Un smaids jau nav tik plats
Un augums viņam nav tik stalts kā labās dienās
"bet tas nekas", viņš domā
"Vēl slota turas manās rokās
Un gan jau kādreiz pacelšos es stalts."
Un tad kad uzspīd pēcpusdienā saule viņa mētelim
Viņš pats sev iestāsta, ka tas ir tikpat balts
Jā, sniegavīrs bija dzirdējis, ļaudis runājam par nākotni
Par to, ka tā būs gaišāka
Tas skaidrs neapšaubāmi
Un ticēja viņš rītdienai, bet nesaprata to
Ka savā ticībā viņš sen jau palicis bija viens
Jo laiki strauji mainījās un cilvēki tiem līdz -
Pielāgojās, ietusējas, pārģērbās un pārkrāsojās
Sniegavīrs to nespēja
Viņš nemainījās
Viņš gribēja būt tas, kas ir
Un tāpēc nepadevās
Un tāpēc visi pieceļas no savām vietām augšā
Un atvadās no sniegavīra martā

Un tagad visi pieceļas no savām vietām augšā
Un atvadās no sniegavīra martā

Un tagad visi pieceļas no savām vietām augšā...
Savām vietām augšā...

Tā viņš stāvēja un domāja, jo cits nekas neatlika
Viņš nevarēja staigāt, patika tas vai nepatika!
Vienīgā cerība bija tās reinkarnācijas
Kurām ticēja daudzi šeit dzīvojošās nācijas
Kaut ko vairāk no grācijas, varbūt emigrācijas
Tādu muti ar kuru varētu ēst pistācijas
Tas viss iespējams, ka būs nākošajā dzīve
Kurā sniegavīrs cerēja piedzimt citā horoskopa zīmē
Tad pienāca diena, kad temperatūra bija plusos
Kas pārtrauca pārdomas ziemas vakaros klusos
Jo piecus metrus tālāk atradās kādas zēns
Tas bija lielā sniegavīra, mazais sniegavīrēns
Kuram šī diena acīmredzot bija pēdējā
Un tāpēc nolemtībā un kaut ko darīt nespēja
Viņi skatījās viens otram klusējot acīs
Saprazdami, ka tā ari nekad neko nepasacīs

Un tagad visi pieceļas no savām vietām augšā
Un atvadās no sniegavīra martā

Un tagad visi pieceļas no savām vietām augšā
Un atvadās no sniegavīra martā

Un tagad visi pieceļas no savām vietām augšā
Un atvadās no sniegavīra martā