Rūķīši un mežavecis

Uz visiem kokiem mežā jauns guļ sniegs
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu apvēlušās veļas
Nu sila rūķīšiem būs gan ko pikoties
Rau, rau, kur tie aiz paegļiem jau ceļas!

Kreiso, kreiso, 1, 2, 3! Kreiso, kreiso, 1, 2, 3! Un reizē!

Olektgari vīriņi, sprīdi gari uzači
Baltu tāšu micītes, brūnu sūnu biksītes
Divi pulkos stājas, ņirb pa gaisu kājas
Sniega vāli veļas, skanšu kalni ceļas
Kāds prieks, kāda līksme!
Hallo! Heidā! Bravo! Urrā!
Te rupja balss no meža malas sauc: Tas tak par daudz!
Vai tā jūs manim kāršat spilviņas un tinat tāstiņas
Un gaiņājat no mājām žagatas?
Tik blēņas jums un niekošanās rūp
Tūlīt uz Lāču purvu lasīt lāču sūnas!
To dzirdot pikotāji skrien, un klūp, kur kurais patapdams
Cits paegļu pudurā, cits koka dobumā, cits rudzrugāju rudens aparā
Un acis bolīdams, un teterkāpostus tiem visiem solīdams
Lien Mežavecis atkal meža biezumā
Un atkal tukšs un kluss ir klajumā