Pēdējais pavediens

Paiet gads. Zaudējis cerību atrast kādu taustāmu pavedienu, Miša pievēršas autora tekstiem, liekas, ka atbilde ir tur. Un jo vairāk viņš tekstus analizē, jo mazāk acīmredzama viņam šķiet autora nāve. Miša redz, ka šī savādā, savrupā mūziķa dzīve, viņa teksti un runa, visi šie dziesmās pieminētie un izmeklēšanā nopratinātie cilvēki, visi aprakstītie notikumi un pats Miša nu ir savstarpēji saistīti. Kā pilsētas labirinta ieliņas savieno tālākos urbānās telpas ziemeļu un dienvidu nostūrīšus. Kā starp pirmo un pēdējo teikumu tekstā ir teksti ir teksti. Kā dzijas pavedieni, kas omītes rokās pārvēršas siltās drēbēs