Pēdējā

Lād man ļaudis, bur man ļaudis
Nevar mani izpostīt
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu

Lād man ļaudis, bur man ļaudis
Nevar mani izpostīt
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu

Liels stress –
Tik daudz cilvēku manī, bet tikai viens Es
Pēdējo reizi
Jautāju jums un klausos, ko Es sev teikšu
Kāpēc Tu ārdi un plosi
Pasauli šo, ja tas nes nāvi un postu?
Cilvēks ar prātu un drosmi
Parāda spēku. Dzīvnieks dara pēc noskaņas
Vai kod, lai kļūtu par blakti?
Sarežģi dzīvi sev, lai būtu, ko rakstīt?
No sevis mūkot pa apli
Paliks vien nožēla un kļūdas uz papīra
Saki, kam domātas uzslavas
Ja vienmēr kāds zaudē, kad Tu gūsti uzvaras?
Es esmu vienās domās ar klusumu
Vari meklēt mani rokā kā pulsu

Lād man ļaudis, bur man ļaudis
Nevar mani izpostīt
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu

Lād man ļaudis, bur man ļaudis
Nevar mani izpostīt
Dieviņš taisa zelta sētu
Apkārt manu augumiņu

Aizver acis. Vai dzirdi, kā pukst Tava sirds?
Tu klausies un Viņa to dzird
Dzīve ir mirklis –
Tā bija un būs. Domas ir siltas
Vai Tevi apturēsim mēs
Kad viens kārdinājums būs simts argumentu vērts?
Morāle sekos Tev vienmēr un visur
Brīvību iežogos piemērs un likums
Tikums būs vienīgais elements
Laimīgai dzīvei. Vai arī labāk ir neredzēt?
Vai labāk klusēt un stenēt
Sakrustot pirkstus, pukstēt un drebēt?
Tu nekad nebūsi prom
Izbaudi mirkli – Tu esi radījis to
Var visu dzīvi dzīvot, var visu dzīvi mirt
Izvēlas apskaidrots prāts un mīloša sirds