Pasaka par mums

Arvien biežāk lietus lāses, tagad manā logā sit
Tikai viena, maza lapa, kokā skumst un nenokrīt
Drīz jau kliedzot aiziet dzērves, tur, kur padebeši tumst
Tikai viena, kaila lapa, stāsta pasaku par mums

To vien nepateica nakts šī, kur ir mana vienīgā?
Kura aizgāja ar vējiem, kurp man nepateica tā
Tā caur atvasarām smaida, tā man naktīs prātu jauc
Un kā zvaigzne krītot deg tā, mani maldina un sauc

Atkal lietus lāses logā, bet tā jābūt – tas nekas
Jo pēc naktīm sekos rīti, un būs jaunas tikšanās
Kas man palika no mīlas, kas man palika no nakts
Es jau zinu, ko man teiksi, šī bij' mūsu šķiršanās

To vien nepateica nakts šī, kur ir mana vienīgā?
Kura aizgāja ar vējiem, kurp man nepateica tā
Tā caur atvasarām smaida, tā man naktīs prātu jauc
Un kā zvaigzne krītot deg tā, mani maldina un sauc

Trijās dienās simtiem ceļu, man pie tevis iet un iet
Bet man nepaspēt līdz rietam, kad jau saule dusēt iet
Trijās dienās simtiem sapņu, kurus redzēt vēl un vēl
Bet man nepaspēt līdz rītam, kad jau mēness dusēt iet

To vien nepateica nakts šī, kur ir mana vienīgā?
Kura aizgāja ar vējiem, kurp man nepateica tā
Tā caur atvasarām smaida, tā man naktīs prātu jauc
Un kā zvaigzne krītot deg tā, mani maldina un sauc