Par Daini un krievu kaimiņiem

Mana mamma bij' dievs un es viņai arī
Un drošība tāda, ka nebaida parīts
Un nebaida Dainis un jocīgais Vova
Un plecīgais Sergejs un onkulis Toļa

Dainis dzēra un kāvās, bet pieplaka vienmēr
Mani satiekot, centās būt tāds, kā piemērs
Piemērs tam, ka ir labi, ja dusmas var pāriet
Bērni bijām mēs abi un tas nevar pāriet

Es saticis viņus vairs neesmu
Un nezinu, gribu vairs vēl
Bet, ja satiktu, pajautātu
Par ko tiem visvairāk ir žēl?

Un vienreiz Vova ļāva man ienākt
Logi tik mazi un paklājs piekārts
Bet klusēja Sergejs dienu no dienas
Un palika sevī aiz dzīvokļa sienas

Bet onkulis Toļa staroja priekā
Pacieta sievu un teica: Nāc iekšā..
Un nospieda pogu un sāka līgot
Balss par Skārboro tirgu un jēgu, kā dzīvot

Es saticis viņus vairs neesmu
Un nezinu, gribu vairs vēl
Bet, ja satiktu, pajautātu
Par ko tiem visvairāk ir žēl?