Nezāles neiznīkst

Uz kuru pusi veras šīs durvis
Uz sliekšņa stāvot domāja rīts
Mēs esam putekļi debesu plaukstā
Un visiem vējiem lidojam līdz

Lai tad kā nezāles spītīgi augtu
Visās vietās, kur negaida mūs
Un skaļā balsī no sajūsmas sauktu:
"Kā gribēsim, tā arī būs!"

Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst

Mēs esam putekļi debesu plaukstā
Kaut kas tik milzīgi sīks
Mēs esam nezāles, iesētas sirdīs
Un nezāles jau neiznīks!

Vienalga kas šajā saulē ir bijis
Tas labākais taču vēl tikai būs
Un tas, kuram pirmajam akmeni trāpīs
No citiem simtrеiz iemīlēts kļūs

Bet nezālеs jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst

Vienalga kas tavās ielejās ziedēs
No ziediem paliks reiz atmiņas vien
Jo pusnaktī atnāks, kāds zaglis un cirtīs
Skrien projām, bez atelpas skrien

Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst
Bet nezāles jau neiznīkst