Melnā korsete

Ir vakars vēls un apraso kā glāze
Nāk mēness glaudīt naktī melno ādu
Bet čaklām rokām izmisums
Sāk sirdī stādīt melnus sāpju stādus

Es smoku nakts melnajā korsetē
Un dīvainākais, ka tu esi te
Es smoku nakts melnajā korsetē
Un dīvainākais ka tu esi te

Prāts iemeslus meklē kā sēņotāji sēnes
Bet dvēselei ir acis cieši sietas
Spīd sārts un pilnasinīgs mēness
Tik nekautrīgs un nekust ne no vietas

Es smoku nakts melnajā korsetē
Un dīvainākais, ka tu esi te
Es smoku nakts melnajā korsetē
Un dīvainākais, ka tu esi te

Cik sabiezēts, cik smacīgs samta gaiss
Un bēniņos cik dobji pulsē zvans
Cik teatrāls šis izmisums, es teiktu
Cik uzspēlēts, ja nebūtu tas mans
Cik teatrāls, ja nebūtu tas mans