Man garlaicīgi, velns

Manā istabā ienāca Vārdā
Nenosaucamais. Man sastinga sirds
Viņa acīs spīdēja ārprāts
Viņu redzot, man drebēja pirksti
Viņš apsēdās tuvu pie palodzes
Neko neteicis, vēroja mani
Virs pilsētas lidoja baloži
Zem debesīm ganījās gani
“Ja gribi mani pārsteigt, sāc runāt,”
Es teicu un apsēdos pretī
Katrā sarunā ir kaut kas humāns
Bet reizēm runāt ir pretīgi
“Muļķa cilvēk, Tu baidies, ka kārdināt
Tevi sākšu,” viņš teica (atraisīti)
“bet pats labi zini, ka aicināts
Esmu nācis, lai glābtu no garlaicības.”