Kimono

[Verse 1: Wiesulis]
Dzīve neskūpsta mani tā kā bīskapa roku
Es sāku rakstīt no trīs gadi prom - tagad krīt mana loze
Šauj pa zvaigznēm, sīc manas lodes - muti nevaru aizvērt
Pārāk ilgi klusēju - nu pienākusi mana kārta
Pateikšu visu, ko gribu, pirms saku gala vārdu
Zinu, ka esmu vēl lejā, bet man ir kara plāns
Un drīz spēlei iešu pāri tā kā Karamāns
Katrs šai pasaulē dabūt miljonu drīkst
Taču patiesībā skumīgi kā filosofu dzīves
Redzot manos tekstus, visi psihologi mīž
Taču visas geišas nomet savus kimono uz grīdas
Es neskatos ekrānā, ja mans telefons pīkst
Es gribu būt vienā līmenī ar NLO drīz
Zobrati griež, atraujos no pelotona, kuce
Jo es nesos ar tādu jaudu, ka elektroni trīc

[Verse 2: Wiesulis]
Nu ko Tu pateiks' man?
Man vajag kapeikas un latvei gana
Es eju greizi, ja Tu salej man
Aha, Tu beidz, nu ta' pareizi dari
Man savs veids, kā es paņemu varu
Tas bija sеn - man ir plāni visam
Ātri pisam uz priekšu tā kā vāģi "Nissan"
Prāti kūp, Tev no tā vēl ir tāla distance
Tādi movе, kuriem tikai pa pālim ticat

[Verse 3: Wiesulis]
Ja tas, ko daru, nav gludi, es rokās ēveli ņemšu
Savā glāze leju benžu tā kā Tērvetes "Senču"
Lai maniem vārdiem ir jauda, man šajā spēlē nav bremžu
Man nerūp, vai nāksies spēlēt man vai sēdēt uz bench'a
Bet kāda jēga bērt citātus? Puse citātu tiek ignorēt'
Rakstu tā, ka liekas mana piltene ir bipolarā
Esmu starp divām pusēm uz bīta kā diplomāts
Mākslai vajag telpu - man nav vietas jūsu istabās

[Verse 4: Wieuslis]
Nestāsti, lūdzu - Wiesulis pie miķa un Maestro pie pults - tas ir bīstami
It kā man skleroze būtu - neatceros, ko teici Tu, es braucu taisni
Man ir betona stūre, betona sirds, ayy
Jā, rakstu spīdoši - neona pirksti
Es stack'oju rindas kā Lego uz diska
Tā ir visa mana dzīve, bet Tev peso bez riska