Dziesmiņa par rūķiem

Visi mazie bērni guļ
Un visi lielie bērni guļ
Pat sievas guļ un vīri guļ
Un večas guļ, un veči guļ

Tad iziet rūķi pastaigāt
Pa namu jumtiem Vecrīgā
Tad iziet rūķi pastaigāt
Pa namu jumtiem Vecrīgā

Tie nokāpj alus pagrabā
Un smagus kausus pacilā
Un pēc tam tērgā šā un tā
Un klūp viens otram kodaļā

Bet tu par viņiem nebēdā
Tie ar par tevi nebēdā
Kad atkal tie pie prāta nāks
Tad savus lielos darbus sāks

Un cirvji zibēs, zāģi šņāks
Tiks nospodrināts mēness vāks
Un paveikts vēl kas diženāks
No draiskuļiem, no nebēdņiem

No maziem rūķu puisēniem
No maziem rūķu puisēniem
No krunkainajiem bārdaiņiem
No čaklu, čakliem strādniekiem

Bet tu jau neredzēsi to
Bet tu jau nedzirdēsi to
Bet tu jau nejutīsi to
Bet tu jau neodīsi to
Bet tu jau netaustīsi to

Jo vīri guļ un sievas guļ
Un veči guļ, un večas guļ
Jo visi lielie bērni guļ
Un visi mazie bērni guļ

Un tikai dzejnieks niekus kuļ
Pats savā nodabā
Un tikai dzejnieks niekus kuļ
Pats savā nodabā
Pats savā nodabā
Pats savā nodabā

Un tikai dzejnieks niekus kuļ
Pats savā nodabā
Un tikai dzejnieks niekus kuļ
Pats savā nodabā
Pats savā nodabā
Pats savā nodabā