Dvēsele

Kā reiz nozaga ozolam lapas, jūlija vidū
Tā uz pasaules malu, tevi klusējot aizveda cits
Kā uz atvadām līst, un zini man septembra lietū
Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola zars
Kā uz atvadām līst, un zini man septembra lietū
Dvēsele kļuvusi, kaila, kā ozola zars

To vēl pieminu, vienu no dažām laimīgam dienām
Kad mani skāra, kā veldze tavs atvadu skūpsts
Un kas man par to, par to, ka cits manā vietā
Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc
Un kas man par to, par to, ka cits manā vietā
Tevi par savu, tevi par vienīgo sauc

Un ja nu kādreiz, es sapņoju ilgajās pilnmēness naktīs
Pienāks tā diena, kad sirdi tu blakus man liec
Žēl nav vairs, kas tic, un dzērves prom aizlido tālē
Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars
Žēl nav vairs, kas tic, un dzērves prom aizlido tālē
Bet dvēsele nekļūs vairs maiga kā jasmīna zars