Dāvāja Māriņa

Kad bērnībā, bērnībā
Man tika pāri nodarīts
Es pasteidzos, pasteidzos
Tad māti uzmeklēt tūlīt

Lai ieķertos, ieķertos
Ar rokām viņas priekšautā
Un māte man, māte man
Tad pasmējusies teica tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitenei, meitenei, meitenei laimīti

Tā gāja laiks, gāja laiks
Un nu jau mātes līdzās nav
Vien pašai man, pašai man
Ar visu jātiek galā jau

Bet brīžos tais, brīžos tais
Kad sirds smeldz sāpju rūgtumā
Es pati sev, pati sev
Tad pasmējusies saku tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitenei, meitenei, meitenei laimīti

Kā aizmirsies, aizmirsies
Man viss jau dienu rūpestos!
Līdz piepeši, piepeši
No pārsteiguma satrūkstos

Jo dzirdu es, dzirdu es
Kā pati savā nodabā
Čukst klusiņām, klusiņām
Jau mana meita smaidot tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitenei, meitenei, meitenei mūžiņu
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitenei, meitenei, meitenei laimīti