Dāvāja Māriņa

Kad bērnībā, bērnībā
Man tika pāri nodarīts
Es pasteidzos, pasteidzos
Tad māti uzmeklēt tūlīt
Lai ieķertos, ieķertos
Ar rokām viņas priekšautā
Un māte man, māte man
Tad pasmējusies teica tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti

Tā gāja laiks, gāja laiks
Un nu jau mātes līdzās nav
Vien pašai man, pašai man
Ar visu jātiek galā jau
Bet brīžos tais, brīžos tais
Kad sirds smeldz sāpju rūgtumā
Es pati sev, pati sev
Tad pasmējusies saku tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti

Kā aizmirsies, aizmirsies
Man viss jau dienu rūpestos
Līdz piepeši, piepeši
No pārsteiguma satrūkstos
Jo dzirdu es,dzirdu es
Kā pati savā nodabā
Čukst klusiņām, klusiņām
Jau mana meita smaidot tā:

Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa
Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu
Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien
Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti