Tu nāci pie viņa iekšā
Un gribēji teikt, ka to mīli
Bet apstājies nosarkusi
Un prasīji klusi – cik pulkstens?
Viņš paskatījās un juta
Cik tu viņam mīļa un dārga
Viņš gribēja teikt – paliec mana!
Bet apjucis teica – pusdesmit
Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens - pusdesmit
Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens - pusdesmit
Tu pateicies samulsusi
Un apgriezies lēni un gāji
Viņš gribēja saukt tavu vārdu
Bet tu jau aizvēri durvis
Viņš rītā teica – ardievu
Un tālu pasaulē gāja
Jūs ilgi vientuļi klīdāt
Un satikāties jau sirmi
Tu nāci pie viņa iekšā
Un gribēji teikt, ka to mīli
Bet apstājies nosarkusi
Un prasīji klusi – cik pulkstens?
Viņš paskatījās un juta
Cik tu viņam mīļa un dārga
Viņš gribēja teikt – paliec mana!
Bet apjucis teica – pusdesmit
Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens - pusdesmit
Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens...
Runā Rīga, divdesmit viens un trīsdesmit minūtes
Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens - pusdesmit
Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens - pusdesmit
Cik pulkstens was written by Juris Kulakovs & Kārlis Skalbe.