Ceļa sentiments

Uz ceļa ir vislabāk kā nekur
Uz ceļa – tas jau arī ir – nekur
Nav Tērvetes, nav Engures, nav Balvu
Ir tikai kājas, nejūtu es galvu

Nav tēva, mātes nav, nav māsu, brāļu
Tik – birztalas kā debesis tāltāļu
Un – mākoņi, un vientulība cēla
Sirds runā kā no pazudušā dēla

Ceļš nav daudz, bet nav arī – mazliet
Ceļš ir ceļš – tas vienīgais, kas ir
Un cita nav. Dievs ceļu šķir. Tik ir

Iet bārenīte, jūtu – iet trīs dēli
Iet dievturi kā miglas veļi vēli
Viens mācītājs ar skaistu, baltu krustu
Neviena dvēsele, lai nepazustu

Es esmu ceļš, pats sevi eju, Dievs!
Kā tautasdziesmā zelta matiņš tievs
Laiž pādi šurp uz ceļa, kūmas dzied
Sirms večuks tālu rāda: “Saule riet.”

Ceļš nav daudz, bet nav arī – mazliet
Ceļš ir ceļš – tas vienīgais, kas ir
Un cita nav. Dievs ceļu šķir. Tik ir