Bet Tu lec

Tu vari savus sapņus noslēpt azotē
Tu redzi manas bailes tikai iztālēm
Apstājies, mazliet ieskrienies un tad lec
Kritiens desmit sekundēs, lūk, tā tu bēdz

Es stāvu uz malas un prasu sev skaļi
Kāpēc man jāpaliek malā, kad sirds man tik zaļa
Kā dienvidvējš

Es ieķeros tavās piedurknēs, saku lec
Jo cilvēkiem lejup ejošiem
Ir vienalga kādā leņķī putni nositas
Zemē ietriecas viņi, neskatās acīs aizvērtās

Redzi cik tā viegli sevi piemānīt
Un zemes vietā miega pēļus ieraudzīt
Nepietiek, kad vairs nepietiek vairs ar “bet”
Man jāredz, ko var zaudēt, kur var nepaspēt

Es stāvu uz malas un prasu sev skaļi
Kāpēc man jāpaliek malā, kad sirds man tik zaļa
Kā dienvidvējš

Nokritīs, sapņi saplīsīs bet tu lec
Izkaisīs, tevi izbārstīs, jo tu lec
Es ieķeros tavās piedurknēs, saku lec
Jo cilvēkiem lejup ejošiem
Ir vienalga kādā leņķī putni nositas
Zemē ietriecas, viņi neskatās pēc kā tie ilgojas