Balāde par viņu un viņu

No rīta mazā gaismiņā
Viņš saka: "Viss..."
Bet viņa viņu ieaijā
Un dziesma tālāk ris

Bet vēl pēc maza brītiņa
Viņš saka: "Iet nu ļauj..."
Bet viņa viņu pierunā
Un stingri, vingri skauj

Un tomēr viņa skatiens jau
Uz durvju pusi steidz
Bet viņa mīļi pasmaida
Un viņam saka: "Beidz..."

Sit pulksten's stundu desmito
Viņš kājās lec un iet
Un nedzird vairs, ka viņa teic:
"Ei, paliec vēl mazliet..."

Pēc gada, kad viņš atgriezās
Tad durvis bija ciet
Un skaidri dzirdēt varēja
Ka iekšpusē kāds dzied

Tā bija ļoti zema balss
Kas iekšā dziedāja
Šī zemā un šī rupjā balss
Tā viņu satrauca

Viņš palēcās un ieskrējās
Un durvis izgāza
Un to, kas iekšā dziedāja
Uz vietas nodūra

Bet viņa viņam pieglaudās
Un neteica neko
Jo bija nakts, un naktī
(Kā jau naktī) visi zog