Aiviekstes ozoli

Nolaižas vakars pār Aivieksti rāmo
Atmiņu ugunskurs liesmo un kvēl
Blakus man meitenes baltajās kleitās
Bērnībai jaunība ardievas vēl

Toreiz es iebridu ziedošos klānos
Aiviekstes ozoli rītausmā kvēl
Jaunības mulsumu iemetu viļņos
Gribējās dejā man virpuļot vēl

Gadus kā dzīparus kamolā sienu
Ne tur ko grozīt, ne atpakaļ saukt
Nenomāc rudens ar salnām, jo zinu
Nākotnei liepas un ozoli aug

Atkal es iebrienu ziedošos klānos
Pieveru acis un liekas, ka vēl
Aiviekstes ozoli rītausmā liesmo
Aicinot jaunību satikties vēl

Ugunskurs izdzisis, Dziesma jau klusa
Kaut arī neliesmo, sasilda vēl
Tikai man tagad kā senajā dziesmā
Bijušās jaunības mazliet ir žēl

Un kad tu bridīsi ziedošos klānos
Aiviekstes ozoli rītausmā kvēl
Strādā un dziedi, lai mūžs tev ir skanīgs
Tā, lai tev jaunības nebūtu žēl