Divi Alberti

Kur Daugavmalā izdevīgi bij’ sludināt un andelēt
Kāds bīskaps līvu ciemā Rīgā sev lika pili uzmūrēt
Visapkārt mūra sienas cēla un iekšā krogus, baznīcas
Un strauji tirdzniecība zēla un elegantas izpriecas

Pats bīskaps Alberts sen guļ kapā, bet viņa sāktā pilsēta
Arvienu varenāka tapa un bagātāka, krāšņāka
Un simtiem jaunekļu turp traucās, kas saldo dzīvi kāroja
Gan mēli mežģīja, gan šmaucās, bet retais sapni sasniedza

Un senais sapnis piepildījās par brīnišķīgo pilsētu
Un ilgi nekas negadījās, kas kluso laimi ēnotu
Tad nāca nelaimes pēc kārtas, līdz Alberts kļuva vecs un vārgs
Un nāve vēra tumšos vārtus, kad zaudēts bija viss, kas dārgs

Uz mūža pilsētu viņš gāja, jo šeit nekas vairs nevedās
Bet tad mazdrusciņ apdomājās un vēl uz brīdi atgriezās