Dūzis

Viņš reiz izdomāja - grib nest sevī dūzi
Grib lai man pieder jau tagad viss, ko tu tikai lūgsi
Grib lai manā priekšā klanās, lai no manīm baidās
Lai turpmāk viss manā dzīvē kardināli mainās

Un pēkšņi balss no malas atbildēja:
"Tu kļūsi, tu principā varētu turēt sevī dūzi"
Viņš [sašuvās?], apstulba, neticēja tam ko dzird
Bet kāds turpināja viņu uzrunāt un viņš jau atkal dzird

Es sen skatos un vēroju kā tu darbojies
Tev būtībā tas varētu izdoties
Tevī ir potence, tomēr pietrūkst pieredzes
Bet tas ir laika jautājums, zinu pēc prakses

Tu būsi tas, kas mācēs slēpt kārtis piedurknē
Spēsi pārņemt cilvēkus paspārnē un tos kontrolēt
Tev būs zagļu veiklība, mākslinieka tēlainība
Un kā valsts ierēdņiem, kritiskos brīžos panikas neesamība

Visa pasaule būs pie tavām kājām
Un tavs režīms būs spēcīgāks par viņu stājām
Tu būsi visu laiku ievērojamākais tirāns
Kas dēļ varas vai krīt, ja vajag ceļās

Aukstas asinis turpmāk tecēs tavā ķermenī
Tavi sirdspuksti daudziem jau nebūs sadzirdami
Nežēlīgi uzbrukumi, terors, reprеsijas
Koncentrācijas nometnes, miljoniеm zaudētas dzīvības

Viss apkārt tikai farss, pašam savs maršs
Un savu interešu uzbrukumi, nepārtraukts karš
Tavs acu skatiens būs giljotīnā asmeņu ass
Un tava balss būs kā [C-Mo?] bass

Tā kā domā, laika nav daudz
Ja nē, tad kādam citam tas tik ļauts

Iekšā viss dreb, viņš ir svešā varā
Auksti sviedri parādās, viņa sejā
Viņš izskatās nervozs, it kā no kaut kā nobijies
Var redzēt, ka no stāstītā tas vēl nav atguvies

Pēkšņi apkārt tik daudz, viss kaut kā
Un tajā pašā laikā jāatsakās no daudz kā
Viņš stāv kā apstulbis, kā apdulināts
Kā neziņā noburts un no visa [paaugstināts?]

Vai tas ir sapnis vai tā ir īstenība
Vai tā ir pilnība vai tā ir nolemtība
Iekšējā balss saka, it kā jā, it kā nē
Bet ķermenis būtībā gatavs jau iesaistīties jaunā spēlē

Un kā heroīns narkomāna vēnu meklē
Tā viņu šī jaunā dzīve sāk lēnām ieinteresēt
Aizliegtais auglis ir reāli pieejams
Un viņš kā [?] paņēmis, pēkšņi kļūst nekontrolējams

Visa dzīve pēkšņi viņam pazib gar acīm
Viņam ir jāatrod, jāizlemj ko sacīt
Viņa zemapziņa jau sāk tuvoties tam visam
Bet tad visu pārtrauc balss, turpinot stāstīt par sekām

Tikai tev vajadzēs spēt dūzi sevī noturēt un zvērēt
Ka dēļ tā esi gatavs visu zaudēt
Būs jāmāk smaidīt sejā cilvēkiem kas tevi nemīl
Un būs pat varbūt viņus jāvairo ap sevīm

Kā jau teicu, ceļš būs smags
Tu nevari izteikt vārdos, tas pat nav bads
Tev jābūt aukstam, skarbam, neiecietīgam
Jābūt gatavam pat durt savējam

Un kādam savējam? Ko es tev te stāstu?
Tev turpmāk par pasauli būs jātur tumšu lāstu
Turpmāk brālēns kļūs kā ienaidnieks
Un savai asins ģimenei tu būsi svešinieks

Lem pats, kā saka - spēle tava
Sekas - tās varētu būt gana