Pilsētā

Ak, pilsētā reiz apnīk viss
Pat akmens šeit ir noguris
Šeit dižas domas sīkas kļūst
Un patiesība lēnām pūst

Pat dvēseli šeit nauda sauc
Tās pilsētā vienmēr ir daudz
Bet gars kā kaut kas netīrs slīd
Par viņu vispār reti dzird

Esmu zvērs, kas stūrī iedzīts
Esmu bērns, kas iebaidīts
Mani sit un lamā

Ak, pilsētā tik akmens raud
Jo akmens saprot, kas tam draud
Ak, skulptūras tik mēmi kliedz
To slimā sirds tām neaizliedz

Esmu zvērs, kas stūrī iedzīts
Esmu bērns, kas iebaidīts
Mani sit un lamā

Klausies, tu, pilsēta vaid
Atstāj pilsētu
Dievs dod, kaut tu saprastu
Atstāj pilsētu
Klausies, tu, raud, pilsēta vaid
Atstāj pilsētu

Tevi lūdz, kā lūdz
Tevi lūdz, kā lūdz
Tu redzi kā viss vaid
Kā vaid
Atstāj pilsētu